Čangaļi Reigā! Kaarumnieki IPIO!

[Gacha]

nu čangal, pipss, ko labu pateiksi? kā ta kust tova zeiloa buļta?

[S14]

[Renars]

kada ir si topika jkega?

[screwy]

Pasmieties

[Gacha]

eu, čangol, te vīns uzprosās! Renārs šū sauc!

[Voicha]

jeega ir maaciities lotgalu valodu

[airis]

taa vish i

[S14]

Ikvienam ir tiesības ticēt mītiem - bija vai nebija padomju okupācija, ir vai nav latgaļu valoda, vai krievi Latvijā, ieskaitot septiņas lielākās Latvijas pilsētas, ir mazākumtautība vai nav.

KAUNĪGIE LATGAĻI VAI POLITISKI NEVĒLAMI VALSTS PAMATIEDZĪVOTĀJI



“Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli” (Indriķa hronika X, 3)

(Latvji, kas īstenībā saucas latgaļi)



Divvalodība jums, bet ne mums



1917. gada 26.-27. aprīlī (pēc vecā stila) Rēzeknē sanāca Latgales kongress, kuram bija sevišķa nozīme Latgales un visas Latvijas turpmākajā liktenī, jo Latgale nolēma atdalīties no Krievijas Vitebskas guberņas un pievienoties Latvijai. Padomju Latvijas laikā tika noklusēts gan pats kongress un tā lēmumi, gan tā vēsturiskā nozīme. Vēstures grāmatās ziņas par kongresu ir ļoti trūcīgas. Nav atrasti kongresa protokoli; ir saglabājusies tikai kongresa rezolūcija. Tas, protams, ļauj atšķirīgi traktēt kongresa nozīmi no autora redzes viedokļa un pat ieinteresētības. Taču skaidrs ir viens, ka Latgales pievienošanās Latvijai nenotika pilnīgā vienprātībā (tagad tik tiešām ir mazsvarīgi, vai tie bija baznīckungi, kuri pārdeva latgaļus čūļiem...). Jādomā, ka toreiz nebija citas izvēles, kā vien apvienoties ar Latviju, taču Latgales apvienošanās kongresa lēmumi par Latgales tiesībām pašvaldības, saimnieciskajās, zemes reformas, valodas un skolu lietās netika īstenoti. Par to liecina F. Trasuna un F. Kempa runas Satversmes sapulces un 1. Saeimas stenogrammās. Un turpmākie notikumi Latvijā.

Neskatoties uz šiem Rēzeknes kongresa lēmumiem, Latgales pārstāvji valodas jautājuma nodrošinājumu pieprasīja gan Tautas padomē 1919. gadā, gan arī Satversmes Sapulcē, vēlāk arī Saeimā.

Latvija tātad apvienojās kā divvalodu valsts, kurā latgaļu valodai bija valsts valodas tiesības Latgalē, bet pārējos novados lietojama tikai lietvedībā (iesniegumu un dokumentu u.tml. iesniegšanas tiesības). Šīs tiesības bija nodrošinātas ar likumu.

Viens likums - viens taisnība visiem. Taču arī šajā situācijā dažiem gribējās un joprojām ļoti gribas būt vienlīdzīgākiem. Līdzīgi kā Katalonijā, kur spāņi ir par divvalodību, taču ne sev, bet kataloņiem.

Ir gan latviešu literārā jeb rakstu valoda, tas ir, apzināti izkopta, normēta valodas rakstības forma (skat. LLVV 528. un 728. lpp.), gan latgaliešu literārā jeb rakstu valoda. Un abās var runāt gan pareizi, gan nepareizi. Diemžēl pat daudzas latgalietes, kas ir mācījušas vai arī turpina mācīt latviešu valodu un literatūru skolās, uzskata, ka runāt latviski nozīmē runāt pareizi, bet runāt latgaliski - nepareizi.

Iespējams, ka, runājot par valodu un dialektu (arī dialekts var būt normēts, jo rakstība ārpus valodas vai dialekta nepastāv, piemēram, Krievijā mācību grāmatas sākumskolai tiek izdotas hantu valodas četros dialektos, turklāt tikai dialektos, jo hantu literārās valoda kā tādas nav; Šveicē ir normēta gan retoromāņu valoda, gan tās pieci dialekti), nenāktu par ļaunu šajā nolūkā vispār atteikties no apzīmējuma dialekts tā pārāk izplūdušā formulējuma un daudznozīmības dēļ. Jo vairāk - zināmas starptautiskās institūcijas un struktūras izmanto šo apzīmējumu pat finansiālu apsvērumu dēļ. Pietiek kādu valodu nodēvēt par dialektu, lai tai liegtu jebkura veida finansiālo atbalstu un aizsardzību salīdzinājumā ar tām valodām, kuras ir iekļautas kategorijā ”mazāk vai retāk lietotās valodas”. Eiropas Savienības valstīs mazāk lietoto valodu birojs izvairās iekļaut šajā kategorijā atsevišķas valodas, kurās runā pat vairāki miljoni cilvēku, jo attiecīgajā valstī šī valoda tiek dēvēta par dialektu. Arī latgaļu valoda tika degradēta par dialektu politisko apsvērumu dēļ. Tās tautas valoda, kura deva nosaukumu gan valstij, gan šās valsts oficiālajai valodai, tas ir, latviešu valodai, kura pati ir seno latgaļu valodas turpinājums (“Latviešu valoda ir jāuzskata par latgaļu (nevis zemgaļu!) valodas turpinājumu, ko ļoti stipri arhaizējoši ietekmējis arhaiskākās zemgaļu valodas substrāts” (sk. Z. Zinkevičs “Par latviešu valodas cilmi” Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. - 1996. 50. sēj.,4./5. nr. 29.-32. lpp.).

Latvijas valsts simbols ir seno latgaļu karogs. Savs karogs ir arī lībiešiem, čigāniem, neskatoties uz to, ka viņiem nekad nav bijis savas valsts. Latviešiem kā tādiem nav bijis savu valstisku veidojumu, toties latgaļiem tādi ir bijuši vismaz četri.

Nav pierādījumu, kurā vēstures brīdi tad ir beigusies latgaļu kultūra un sākusies latgaliešu kā latviešu tautas sastāvdaļas kultūra. Nav saglabājušās rakstu liecības, kāda bija tā valoda, kurā runāja senie latgaļi un tāpēc vien nevar apgalvot, ka viņi nerunāja līdzīgi tagad runātajai latgaļu valodai. Viņi varēja runāt citādi vai līdzīgi tagad runātajai latgaļu valodai, protams, neņemot vērā svešvārdus, laika gaita valodā ienākušos aizguvumus, kā arī kaimiņtautu valodu fonētikas un gramatikas ietekmi. Manuprāt, vārds "latgalieši" lietojams kā reģionāls vai ģeogrāfisks jēdziens, tas ir, kāda novada iedzīvotāju apzīmējums, un tie var būt ne tikai latgaļi vien. Savukārt arī latgaļi var būt vidzemnieki vai zemgalieši, ja viņi dzīvo attiecīgajā novadā. Tātad latgaļi ir tautas apzīmējums un etniska rakstura jēdziens.
Vo Jums

[Gacha]

o, ventiš!

[Renars]

[airis]

[S14]

[Gacha]

Nedirs. Esmu tīrs kurzemnieks! Ble cangalpuika jebio!

[Voicha]

Es jau neko - es tik taa

[airis]

es dziivojot un augot ventspilii liidz 13 gadiem iistu changali redzeejis nebiju. pa tv vieniigi